Izteikts pieņēmums, ka šīs alas saistāmas ar kādā 1462. gada dokumentā minēto svētalu Sabiles novadā. Jau kopš pagājušā gadsimta vidus vairākkārt publicēti dažādi nostāsti par Māras kambariem. Viens no tiem saistīts ar „svētajām meitām”, kuras šeit dzīvojušas un piektdienas vakaros parasti velējušas veļu, no kā kambari ļoti kūpējuši. Gaišās mēness naktīs Māras kambaros svētmeitas redzamas dejojam un aužam. Bet, ja kāds tām tuvojoties, tas paliekot mēms uz visiem laikiem. Plašu aprakstu par Māras kambariem 1907. gadā publicējis ceļotājs Oskars [...]Izteikts pieņēmums, ka šīs alas saistāmas ar kādā 1462. gada dokumentā minēto svētalu Sabiles novadā. Jau kopš pagājušā gadsimta vidus vairākkārt publicēti dažādi nostāsti par Māras kambariem. Viens no tiem saistīts ar „svētajām meitām”, kuras šeit dzīvojušas un piektdienas vakaros parasti velējušas veļu, no kā kambari ļoti kūpējuši. Gaišās mēness naktīs Māras kambaros svētmeitas redzamas dejojam un aužam. Bet, ja kāds tām tuvojoties, tas paliekot mēms uz visiem laikiem. Plašu aprakstu par Māras kambariem 1907. gadā publicējis ceļotājs Oskars Emīls Šmits, kurš dzirdējis nostāstus arī par to, ka alās kādreiz slēpušies laupītāji. Meklēdams laupītāju noslēptās bagātības, tur 1903. gadā licis rakt toreizējais Kalešu muižas īpašnieks, taču nekas neesot atrasts (pēc citām ziņām, rakts ir Māras avotiņa alā, nevis Māras kambaros). O. E. Šmits loģiski izskaidro arī alas nosaukumu. Viņš uzskata, ka kādreiz katoļu garīdznieki pie senās kulta alas piestiprinājuši Svētās Marijas attēlu. Tā senais alas nosaukums izzudis un tā vietā stājies Marijas vārda latviskojums — Māras kambari. Cita teika par alām stāsta: „Senos laikos šinī alā esot dzīvojusi vientule. Viņai bijis pašai savs ganāmpulks. Ļaudis baidījušies viņai tuvoties, jo esot turējuši par burvi. Naktīs iedzīvotāji esot dzirdējuši arvienu tādu rūkoņu un šņākoņu. Tad tur esot sapulcējušies visi burvji, jodi un raganas un sarīkojuši dzīres. Viņi visi tur tik ilgi līksmojušies, kamēr dziedājis pirmais gailis. No rīta atkal vientule ganījusi savus lopus un strādājusi kādu rokdarbu. Tā kādu nakti pārsteidzis visus šos dzīrniekus liels pērkona negaiss. Viesi steigušies projām, bet vientule paslēpusies savā alā. Pērkonis arī nospēris visus viņas lopus. No tā laika vientule vairs nav rādījusies pasaulei, bet tikai Māras rītos, priekš saules lēkta esot Abavas malā, pie šiem kambariem bijusi dzirdama velēšanās. Ļaudis stāsta, ka šai vientulei esot vārds bijis Māra, un pēc šī pērkoņa negaisa viņa tikai savā vārdadienas rītā nākot mazgāt veļu. Pat tad vēl daži iedzīvotāji apgalvo, ka klusā un jaukā Māras dienas rītā esot dzirdama vēlēšanās pie Māras kambariem.”www.senvietas.lv
